Pēteris Finks: Arhitektam nevajadzētu paust savu viedokli

Maskavā notika 2. starptautiskā ziedu ievārījuma festivāla konference. Ainavu dizainers Pēteris Finks apbrīnojami stāsta par projektiem, mērķiem, izaicinājumiem un problēmām, ar kurām saskaras maskavieši.

Attēlā: Pīters Finks, ainavu dizainers

Pēteri, kāds ir jūsu mīļākais projekts, ko jums ir izdevies pabeigt?.

Šādas kategorijas nav. Mīļākais ir tas, pie kura jūs pašlaik strādājat.

Vai jums ir bijusi iespēja aplūkot pagājušā gada "Flower Jam" dalībnieku pabeigtos projektus??Kurš projekts jūs visvairāk pārsteidza??

Man patika Patrīcijas projekts, un visinteresantākais tajā bija tas, ka Patrīcija dzīvo Krievijā, bet patiesībā viņa ir ne tikai krieviete, viņai ir vēl kaut kas cits. Un cilvēki, kas dzīvo Arbatā, viņi ir ne tikai Arbatas iedzīvotāji, viņi noteikti ir Arbatas iedzīvotāji, bet arī Arbatas iedzīvotāji, bet viņiem ir arī profesija, piemēram, mākslinieks. Šiem cilvēkiem ir iekšējs slānis, un, kad viņi ienāca dārzā, viņi sajuta, ka tur ir zemteksts, iekšēja nozīme. Iespējams, viņi to nesaprata, bet viņi redzēja, ka tā ir tur. Projekts bija ļoti kosmopolītisks un ilustrēja problēmas, ar kurām saskaras festivāls un maskavieši kopumā. Manuprāt, Rīgai, ņemot vērā tās ģeogrāfiskās īpatnības, ir gan Eiropas, gan Āzijas iezīmes.

Bija arī citi projekti, kas man patika, bet visvairāk man patika sociālā kategorija. Jau no paša sadarbības sākuma ar festivālu es uzskatīju, ka ideāls risinājums, iespējams, būtu koncentrēties uz dārzu ierīkošanu skolās un slimnīcās, mācīties, kā strādāt ar kopienām, lai ap šiem dārziem veidotu cilvēku kopienas. Esmu ļoti priecīgs, ka pagājušajā gadā šī ideja beidzot tika īstenota.

Kā jūs šodien redzat Maskavu??

Kopš 90. gadiem tā ir augusi ļoti strauji un ļoti strauji, pēc manām aplēsēm – aptuveni pieckārtīgi gan platības, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Šai straujajai izaugsmei ir arī negatīvā puse – ir izjauktas sociālās, ierastās saiknes starp cilvēkiem. Agrāk cilvēki dzīvoja šajās kopienās, un, jā, dzīves apstākļi bija sliktāki, taču attiecības ar kaimiņiem bija draudzīgākas un ciešākas. Vismaz vecākiem vienmēr bija sajūta, ka, kamēr vecmāmiņas sēž uz soliņa pie ieejas, viņu bērni būs drošībā. Tagad Rīga ir izaugusi un sadalījusies divās pilnīgi neatkarīgās daļās – ir centrs un ir jaunie dzīvojamie rajoni, kas uzbūvēti tik ātri, ka tiem trūkst iekšējās un sociālās infrastruktūras. Tāpēc dārzi centrā ir lieliski, bet dārzi jaunajos dzīvojamos rajonos ir tikpat svarīgs, ja ne vēl svarīgāks stāsts. Ziedu ievārījuma festivāls šajos rajonos īsteno īpašus projektus, piemēram, parkus.

Cik lietderīga, jūsuprāt, ir šī "Flower Jam" konference?

Šodien konferencē mēs redzējām, ka galvenā diskusija bija par ainavu dizaineru un arhitektu lomu mūsdienu pasaulē. Ja, piemēram, slimnīcas dārzs vai izstāžu dārzs, tad dizainerim, kas pie tā strādā, ir jādomā par visiem slimnīcas apmeklētājiem kā par klientiem. Tie ir pacienti, cilvēki, kas strādā slimnīcā, un cilvēki, kas apmeklē radiniekus. Un to vajadzības ir ļoti atšķirīgas. Svarīgi, lai arhitektam nebūtu sava viedokļa par to, kāda ir viņa loma un kas viņam būtu jādara – viņam būtu jāuzklausa, kas šiem cilvēkiem ir nepieciešams.