Dizainere un māksliniece, dzimtās Parīzes iedzīvotāja un "piena" maskaviete Muriel Rousseau-Ovchinnikova stāsta par to, kā interjera dizainā tika uzcelts tilts starp Krieviju un Franciju.
Par pārcelšanos. Pirmo reizi uz Krieviju devos 1993. gadā, tieši puča dienā, 3. oktobrī. Es gāju pie vīra, un Nikolajs mani sagaidīja. Man līdzi bija daudz čemodānu, audekli, krāsas. Tajā dienā bija skaisti laikapstākļi. Es domāju, ka, ja satikšu Nikolaju, mēs nomestu savas lietas un dotos pastaigā Rīgas rudenī. Un viņš teica: iekāp mašīnā, ātri, ātri, mēs braucam mājās, jo tuvojas tanki!
Par ceļu. Manā ģimenē, kurš nebija arhitekts, bija mākslinieks. Parīzē es pabeidzu Nacionālo dekoratīvās mākslas augstskolu (Ecole Nationale Supérieure des Arts Décoratifs). Bet Maskavā es sapratu, ka līdzās tīrai mākslai vēlos nodarboties arī ar dizainu, biznesu un veidot tēlu dažādiem uzņēmumiem. Sākumā mēs tikai veidojām tēlu saviem klientiem. Tad – biroju interjeri. Tad klienti vēlējās, lai mēs veidojam viņu privātos interjerus, sāka pienākt pasūtījumi kafejnīcu un restorānu interjeriem. Šodien ir daudz projektu, ko esmu paveicis, kā saka, no A līdz Z. Man patīk izdomāt stāstu no sākuma līdz beigām.
Par profesiju. Kādam nolūkam ir dekorators dizainers? Tas ir ļoti vienkārši. Kad ķeros pie darba, man vispirms ir jāsaprot, ko klients vēlas, jāizprot viņa stāsts. Jo katram cilvēkam ir.. mans stāsts. Mūsu darbs to atrast un atklāt, iemūžināt un izstāstīt. Globalizācijas pasaule, standartu pasaule, kurā viss ir vienāds, mani neinteresē.
Par interjeru. Man tas ir labs interjers tas, protams, ir interjers ar mākslu, bet galvenokārt interjers ar vēsturi. Jūsu stāsts mainās Mainās arī jūsu interjers. Pirms 10 gadiem mana māja bija balta un minimālisma stilā, es tajā jutos ērti. ( Mājas- ir vieta, kur man jājūtas labi ). Un tad pirms diviem gadiem es atgriezos no atvaļinājuma Maskavā un sapratu, ka man ir auksti manā baltajā interjerā. Es visu pārkrāsoju un ieguvu pavisam citu pasauli. Protams, ir svarīgi zināt, ko vēlaties, jo neticami daudz cilvēku to vispār nezina.
Par idejām. Reiz teicu Mitjai Borisovam, ka Maskavā vēlos mazu kafejnīcu uz ielas stūra, kā Parīzē. Vieta, kur cilvēkiem būs patīkami satikties, vieta ar atmosfēru. Tā piedzima Žans Žaks pie Lielās Ņikitskas ielas. Man – Francija, Parīze tas ir melns un zaļš, tas ir vēsturiski galda piederumi, glāzes, pudeles, izliektas šņabja glāzes, fotogrāfijas uz sienām. Man šajā projektā bija svarīgi ļauties spēlei, radīt telpu kā teātri. Piemēram, šeit varat zīmēt uz salvetēm. Daudz spoguļu, jūs varat redzēt viens otru caur spoguli, tas ir ļoti romantiski.
Par Franciju. Madame Boulanger maiznīcā Ņikitska bulvārī, interjers arī griežas ap personisku stāstu. Madame Boulanger- Sieviete, kas prot cept maizi. Viņas maiznīca.. Viņas sapnis. Es atradu vecas Francijas veikalu fotogrāfijas un interjerā izveidoju "viņas vaļasprieku izstādi". «Madame Boulanger pēc izskata un satura pēc iespējas tuvāk tradicionālajai franču maiznīcai. Vecās flīzes uz sienām zālē tika atvestas no Itālijas, bet vannas istabās No Holandes. Vienādu krūžu un glāžu nav. Tās tika vāktas visur: gan vecais franču porcelāns, gan slavenu zīmolu mūsdienu porcelāns. Arī karotes ir atšķirīgas, lielākā daļa no tām – vintage. Pie sienas piekārti pulksteņi arī senlaicīgs, 120 gadus vecs! 20 gadus esmu, cerams, veidojis tiltu starp Parīzi un Maskavu. Tagad es vēlos iet vēl tālāk, lai izveidotu tiltu starp Maskavu, Parīzi un Āziju.
Pienācis laiks. Pirms divdesmit gadiem cilvēki bija izsalkuši, t.i., tiešā un pārnestā nozīmē. Bet tāpēc pasaule bija ātrāka, interesantāka. Mūsdienās Rīga gan arhitektoniski, gan cilvēciski vairāk līdzinās Eiropai, kur attiecības starp cilvēkiem ir gan nopietnākas, gan vienlaikus anonīmākas.
Mūsdienās pastāv liela konfrontācija starp globālismu, kas tiecas uz vienveidību, un oriģinalitāti. Cilvēki nevēlas būt vienādi, viņi vēlas būt īpaši. Mēs atgriežamies pie indivīda.
Visu interviju lasiet vietnē
Vai Muriel Rousseau-Ovčinnikova var dalīties ar padomu par to, kā iegūt vai ieviest franču stilu Rīgas teritorijā? Es esmu ieinteresēts mākslas un dizaina apvienošanā, un gribētu zināt viņas perspektīvu un ieteikumus. Vai viņa ir pamanījusi kādus īpašus elementus vai iezīmes, kas varētu būt raksturīgi franču stilam mūsdienīgā Rīgā? Paldies!